Jaunākie ieraksti blogā

Oktobra beigas vienmēr nāk ar to īpašo sajūtu, kad viss sāk lēnām apgriezties kājām gaisā – it kā daba būtu izlēmusi, ka ir laiks pārbaudīt, cik ilgi mēs spējam izturēt, pirms ieslīgstam ziemas miegā. Sārtās lapas rota;ligi spēlējās zem kājām kā uz ballītes beigām, un visi saprot, ka nu tas ir tas laiks, kad saules gaisma ir kļuvusi par retu viesi – tādu, kuru vienmēr sagaida ar kafijas tasi un cerību, ka šoreiz viņa paliks mazliet ilgāk. Un tad, protams, ir laika maiņa – tas lielais ikgadējais rituāls, kad mēs pagriežam pulksteni par stundu atpakaļ un priecājamies, ka mums būs vairāk laika gulēšanai... kaut gan mūsu iekšējais pulkstenis jau kādu nedēļu kliedz: „Es par šo nejokoju, kas te notiek?” Un tie, kam ir mājdzīvnieki, zina, ka četrkājainie draugi nav dzirdējuši par šo "vienu stundu atpakaļ," jo, ja kaķis parasti mostas piecos no rīta un prasa brokastis, tad viņš to darīs arī četros, jo – hei, tas ir viņa grafiks, ne tava laika maiņas drāma. Līdz ar sārtajām lapām krīt arī vispārēja vēlme būt visur un visu laiku. Tā vietā cilvēki izvēlas mazākas, bet siltākas lietas – kā karstu tējas krūzi vai vakaru ar savu mīļāko filmu. Beigās mēs visi saprotam, ka oktobra beigas nav tikai par sārtajām lapām un tumsu. Tas ir par to, lai atkal no jauna atklātu, ka dzīvei nav obligāti jāskrien. Dažreiz pietiek vienkārši piebremzēt, apsēsties un ļaut laikam plūst, kamēr tu mierīgi skaties uz rudens lapām, kas maigi nosēžas zemē.  Un tā arī ir visa burvība – pat ja tumsa kļūst garāka un laikam tiek pielikta vēl viena stunda, oktobra beigas mums atgādina, ka svarīgi ir veltīt laiku ne tikai ikdienas darbiem, bet arī sev pašiem. Tāpat kā lapas krīt, arī mēs dažreiz varam atlaist to, kas vairs nav vajadzīgs, un sagatavoties jaunam dzīves posmam – tikai tagad ar siltām čībām un tasi sildošas tējas rokās.